Tālāk lasi -> www.antresols.lv

Vēl pietrūkst informācija par cenu un apmaksas kārtību un darījums par mēbeļu iegādi ir noticis: “Hei, tu šonakt būsi mana taburete!”

Šeit nāk atmiņā sieviešu mīļākais izteiciens, ka visi vīrieši ir vienādi un ka viņi visi ir cūkas. Tālu no patiesības tas nav. Apsveriet pēdējos savas iepazīšanās sarakstes. Kurā vēstulē bija jautājums par locekļa garumu un svaru? Pirmajā vai otrajā? Tikai trešajā? Apsveicu, esat īpaši iejūtīgs. Tomēr sajūta, ka vīrieši – geji neprot iepazīties, ir ļoti patiesa.

Tie šķiet ir kaut kādi rāmji, ka jāiepazīstas ir tieši šādi – it kā tiktu noskatīta taburete virtuvei. Ak šausmas, ja viens no skaitļiem neatbildīs kādam no sapņu fuckbody tēlam, tad, protams, bildi prasīt nemaz nav vērts, jo rakstītājs par garu/īsu vai slaidu/resnu. Reti, kad nonāk sarakste līdz vārda jautāšanai, jo kāda gan nozīme, kā sauc tabureti, galvenais, lai loceklis un caurums ir vajadzīgajās vietās.

Bet iedomājieties situāciju uz ielas:
A.: Labdien!
B.: Labdien!
A.: Kādi Tavi parametri?
B.: 182, 75, 17. Tavējie?
A.: 180, 70, 15.

Normāli? Teiksiet, ka tā taču neviens neiepazīstas. Tiešām? Pārskatiet nesen uzrakstīto e-pastu vēsturi. Nekad, nekad, atsaucoties uz iepazīšanās sludinājumiem vai jebkāda veida sarakstēm, geji neparakstās ar savu vārdu. Varbūt tikai ar laiku, bet arī tad nevienmēr. Pārsvarā informāciju par locekļa nēsātāja iniciāļiem tiek nodota pirmajā randiņā, ja tam ir nopietnāki nolūki, vai nekad, ja iepazīšanās mērķis ir aizlikt aiz vaiga desiņu. Atbilde uz jautājumu, kā tevi sauc, tiek uztverta ar aizdomām, lai tikai mani neatmasko, jo google taču var atrast visu. Jā, tas ir mūsdienu iepazīšanās lāsts – google meklētājs, bet agrāk vai vēlāk sava identitāte jau būs jāatklāj. Turklāt, no kā lielākā daļa baidās? No atmaskošanas, ka viņiem patīk rieksti un desiņas, nevis vāveres. Cik gadus tad plānojat to slēpt? Un, ja gribas slēpt, tad kāpēc lienat iepazīties. Tas viss kopumā atgādina šausmu stāstus par meža brāļiem, kas gadiem slēpjas mežos, lai tikai neviens tos neatrod, jo viņi baidās no VDK.

Arī geji, lai gan sabiedrība, kura neinteresējas par gejiem, par tiem ir tikai dzirdējusi, turpina dzīvot mītos par dzīvi ārpus portāliem un virtuālās pasaules. Īstā dzīve, protams, ir šausmīga, jo tajā taču jātēlo lieliskie darbinieki, gādīgie dēli vai rūpīgie vīri. Virtuālā – nekādas atbildības – tikai skaitļi.

Vai tiešām iepazīstoties pie datora visi otrā pusē redz gaļas gabalus ar izmēriem? Neviens negrib iepazīties ar normālu dzīvu cilvēku, kuram ir vārds un kaut kādi uzskati ārpus viņa iecienītākās pozas? Ja pateiksi, ka neesi taburete un uzreiz ar cipariem nebārsties, tad automātiski esi iedomīgs, nevis sevis cienošs cilvēks. Iedomīgs, lepns, uzputīgs uttt… situācijās, kad gribi būt cilvēks nevis gabals gaļas.

Protams, ir reizes, kad viss notiek skaisti. Sarakste norit par interesēm, hobijiem, brīvo laiku. Sekss kā temats tiek aizskarts tikai jokojot. Viss notiek salīdzinoši gludi – bildes, apmaiņa ar telefona numuriem, gara saruna pa tālruni līdz trijiem naktī, traucējot mājiniekus, pa to laiku, kad telefoniski un sms secināts, ka ir kādas kopīgas intereses, paspēj uzaicināt cilvēku uz Ziemassvētku koncertu, uz kuru ielūgums tiek pieņemts, tad seko pirmais mulsinošais randiņš.

Process noris, kā pasaku filmās, atbrauc simpātisks puisis baltā karietē (lasi: auto), tiek nolikts mērķis ceļam – vakariņas kādā nomaļā Rīgas vietā (nav pat svarīgi vai par to maksā viens vai abi solidāri), tad vizināšanās pa naksnīgajām pilsētas ielām, pastaiga gar jūras krastu, garas sarunas un ilga atvadīšanās pie nama durvīm. Nekādu nerātnību, nekādu divdomību, vienkārši, patīkami pavadīts laiks nesen iepazīta cilvēka sabiedrībā. Ko gan vēl var vēlēties? Vai lielākā daļa lasītāju pie sevis nobubina – seksu? Sveiks, miesniek, teikšu!

Kas tālāk? Pēc idejas kaut kam vajadzētu sekot. Īsziņām vai telefona zvaniem? Varbūt vēstulei e-pastā vai portālā, kurā uzsākāt saraksti? It kā loģiski, pareizi un saprotami. Taču, nē! Šeit sākas geju otrais netikums – neiedomājama un nepārprotama gļēvulība.

Līdzīgi kā pēc vēstulēm, kad iedomātajam sapņu gaļas gabalam nav īstie parametri vai bildē sapņu princis izrādās saistīts ar Ogri, arī šoreiz virtuāli iepazītais draugs aizmirst pateikt, ka redzētais neatbilst viņa iedomātajiem ideāliem un visdrīzāk nākotnes sarakstei vai draudzībai nebūs turpinājuma. Bet pareizi, kas tur sevi, ko lieki pārpūlēt. Visi taču zina, ja 36 stundu laika neviens neatbild, tad ir iedots kurvītis. Izrādās visi geji ir apveltīti ar fantastiskām spējām – uzminēt, kas darās satikto personu galvās, pieņemot, ka klusuma pauzes nozīmē tikai vienu: tu nebūsi mana taburete.

Esmu dusmīgs vai vīlies viņā.

Kaut kā tā saruna pirmdien mani ir sastindzinājusi jūtas, kuras iepriekš bija tik plašas. Man negribas ar viņu tikties un vairs negribu, lai viņš man zvana.

Paceļu klausuli, jo jūtu pienākumu pret viņu. Jūtos atbildīgs, jo negribu būt bezatbildīgs.

Kaut kā viss šķiet pārāk sarežģīti un drūmi. Es nesaprotu, vai tās ir tāpēc vai kāds citāds dvēseles stāvoklis. Pat īsti nezinu, ko es vēlos.

Šodien, kad ar divriteni devos uz kapiem, kas tagad šķiet ir parks, lai satiktos ar kādu cilvēku, ko sastapu telefona. Dīvaini skan, cilvēks, kas sastapts telefonā. Telefons ir kaut kāda saikne starp cilvēkiem, kas dzīvo ārpus fiziskā ķermeņa. Ne jau ķermenis gāja uz randiņu, tas bija prāts un manas domas.

Laikam to darīju, lai atriebtos. Par sāpēm, ko esmu pārdzīvojis. Sāpes, ko šķietami pats esmu pieņēmis kā nepieciešamas. Izdomāti apvainojami par lietām. Pats izdomājis lietas, kas mūs vieno un tās pieņēmis. Tas tā nav viņam. Nekad neticu tam, ko viņš saka, jo šķiet tie vārdi nenāk no viņa sirds. Vienmēr šķitis, ka viņš nav bijis godīgs pret mani ar sirdi. Ar prātu? Iespējams. Bet arī par to neesmu īsti drošs.

Manā sirdī tagad ir žogs. Pret viņu kopumā. Negribu pieņemt viņa dāvanas. Man gribas pateikt, liec man mieru. Apzinos, ka man viņš ir vajadzīgs. Un šeit manī runā racionālais prāts, kuram ir kāda cita interese, ne dvēseliska.

Draugs? Vai es viņu izmantoju? Varbūt tas tā arī ir. Vai esmu par to samaksājis? Jā, esmu! Un viņš arī. Man gribas aiziet no viņa dzīves un izsvītrot no savējās.

Nekad neesmu sapratis, kāpēc viņš man zvana, taču apgalvo, ka viņam esmu tikai draugs?

Ak, aizverot acis es redzu viņa seju, acis, smaidu. Viņš man patīk. Daudz vairāk, kā jebkurš cits cilvēks pasaulē un man nākas atzīt, ka es akli viņu mīlu. Vai mīlēt neko nesaņemot pretī ir vērts? Man šķiet, ka izniekoju savu mīlestību, jo viņam tā nemaz nav nepieciešama. Bet, kas ir nepieciešams man?

Tā frāze: ir tik labi zināt, ka kāds tevi kaut kur gaida, man parāk iesēdusies galvā. Lapiņa ar to pielīmēta pie datora acu priekšā jau neskaitāmus mēnešus. Gribas būt priecīgam un smieties skatoties pretī saulei aizgrābtībā par tās košumu un siltumu.

Gribu siltumu.

Man tā patīk būt viņam blakus.

Tā ir neaprakstāma sajūta, kad pieglaužos viņam. Sirds ietrīsas tajā mirklī. Viņa smarža ir ar ko tik īpaša. Ķermeņa smarža, kas manī rada tik pārsteidzošas sajūtas. Laikam dīvaini, bet man visvairāk patīk viņa ķermenis nevis tā saturs un domas. Vai esmu iemīlējis ķermeni? Tikai viņa ķermeni? Es varu būt kopā tikai ar pusi viņa? Tikai fizisko ķermeni es gribu sajust visbiežāk.

Miesaskāre?

Es iekāroju viņa miesu bez viņa prāta akcepta.

Vai tas patiesi tā ir?

Man gribas būt vienam. Vienam dzīvoklī, ko es mīlu ķermeniski. Vēlos skaistu dzīvoklisku ķermeni. Tam jābūt plašam un ar lielu koka ēdamgaldu, kur man no rītiem malkot kafiju un lasīt tikko no pasta kastes izņemtās avīzes.

Esmu pieradis pie saviem rituāliem, kas man tik ļoti gandarī. Varbūt ieviest jaunus rituālus dzīvē?

Vingrošanu.

Stundas braukšanu ar riteni saullēktā. Siltu dušu un tad lielu kafiju ar cukuru.

Tāds pacēlums sirdī, kad par to iedomājos.

Man pietrūkst svaigā gaisa, kas ir Engurē no rīta izejot uz ielas. Tad ir tāds dzestrums, kas pārņem ķermeni. Ir vēsi, bet es to atceros, kā patīkamas izjūtas.

Nāk vēl miegs, bet ir kaut kā tik labi.

Tajā brīdī tas tā nešķiet. Tagad es to atceros ar tādu patīkamu domu gājienu.

Man jāiemācās priecāties vienam.

Man gribas nopirkt mazu datoru, ko varu paņemt līdzi. Tas nedrīkstētu būt smags. Tad no rīta es varētu darīt vēl kaut ko, kas būtu sēdēšana pie datora un rakstīšana. Es gan nezinu par ko es rakstītu. Manī ir tik daudz dažādu domu, kā tagad. Man patiesībā nāk miegs, bet es negribu doties gulēt.

Man pietrūkst glāstu. Un ķermeņa siltuma. Domas ir aizklīdušas.

Gribas dzert. Ūdeni.

Man vispār ir Martini. Es gribu iedzert Martini un mazliet apreibt.

Man tagad ir Martini. Ja es mācētu un ja šobrīd būtu tāda iespēja, dejotu. Kādu valsi.

Es biju aizvēris acis un iedomājos, kā griežos sarīkojumu deju konkursā. Es biju tur ļoti laimīgs. Varbūt tas ir tas, ko es patiesi vēlos?

2006.gada 23.jūlija nakts

Potenciālos scenārijus šādam pasākumam varēja iedomāties vairākus, līdz pat pikantām rotaļām pa apli, taču nekas tāds nenotika.

Par visu pēc kārtas.

Daudziem nebija auto, tādēļ tika norunāts, ka līgot kārie geji konkrētos laikos ieradīsies  ar sabiedrisko transportu. Bija jābrauc ar kādu Rīgas pilsētas autobusu līdz gala punktam, kur lielā tumši zilas krāsas busā jau gaidīja pasākuma galvenais vizinātājs. Ar konkrēto autobusu ierados vienīgais. Pārējie šķiet bija jau atbraukuši agrāk, citi ar savu auto. Tā pa meža ceļiem tiku aizvizināts pie solītās ezeram līdzīgās ūdens tilpnes. Kaut teritoriju rotāja zīme “Privātīpašums”, busa stūrētājs lepni teicās, ka tas esot viņu radu īpašums un ka mūs neviens šeit netraucēšot. Tas likās aizdomīgi, jo nekam tādam, ko vajadzētu iztraucēt, nebiju gatavojies.

Kompānija bija raiba. Sākot no tikko vidusskolu absolvējušiem, beidzot ar tādiem, kas teju jau pensijā taisās. Cilvēku kopumā tiešām ap piecpadsmit, tā arī pie kopējā skaita netiku, visi vīrieši. Kad ierados jau kūrās ugunskurs. Aktīvākie jau gatavoja cepšanai līdzi paņemto gaļu. Lai nu kas, alkohols bija pārstāvēts ļoti lielos daudzumos. Lētais gals. Nekā šika. Visi bija kaut kā sadalījušies grupās – četri, pieci cilvēki. Sarunas dažādās. Vakars bija silts un patīkams. Dažiem raisījās fantāzijas par peldēšanos pusnaktī kailiem.

Tā kā biju jauns un kautrīgs, nolēmu mierīgi iekārtot savu telti, sagatavoties tā, lai jebkurā mirklī socializēšanos ar citiem gejiem nejauši varētu pārtraukt.

Atmosfēra, ja neskaita smaržojam ceptu gaļu, nekas neliecināja par Līgo svētkiem. No vienas mašīnas skanēja kaut kāds tuci tuci no tā brīža UK top 40 aktualitātēm. Mocījos ar garlaicību. Centos iesaistīties kaut kādas sarunās, taču visas bija tādas patukšās, ka brīžos nebija pat ko piebilst. Šķiet mūžam atcerēšos kādu jaunu džeku, kas bija tik tālu iejuties tēlā, ka ik pa brīdim savā leksikā, paskaidrojot savu nostāju, izmantoja klasisko frāzi no Streiča “Limuzīna”: “Man kā vēsturniecei…” Pie 32 reizes, sāku meklēt kādu pannai līdzīgu priekšmetu. Taču bez tā man nācās iztikt, jo ar mani sāka flirtēt kāds vismaz 15 gadus vecāks par mani kungs. Kungs tādēļ, ka kā jau visiem jauniņajiem, arī man šķita, ka visi, kas ir virs trīsdesmit, automātiski ir veci un kretīni.

Runāšana ievirzījās, protams, par tik triviālu lietu kā “papardes ziedu”  un tā meklēšanu. Tā kā man galvā svilpoja Bonaparts un mēle nebija gluži stīva, kaut ko muldēju pretī. Kungs bija tāds vidējais perversais tipiņš, kas jūtami bija nerealizējies dzīvē, un vienīgais, ko viņš uzskatīja par savu dzīves vērtību ir spēja pavedināt par sevi radikāli jaunākus džekus.  Vizuāli viņš reāli nesimpatizēja. Skruļaini krāsoti mati, trīs dienas neskūta bārda, reti skaisti zobi, turklāt kūpināja kā pagasta katlu māja apkures sezonā. Tā kā man bija garlaicīgi, viņa tukšo muldēšanu spēju klausīties. Tas palīdzēja nedzirdēt ārkārtīgi izsmalcinātos vēsturnieces izteikumus.

Tā kā pasākums bija vāji organizēts, neveidojās kopā būšanas sajūtas. Katrs pa sevi piedzērās un pierijās. Kas nebija pa pāriem, tie mēģināja piecirst kanti kādam no brīvajiem. Krustošanās iespējas netrūka. Uz dejošanu arī neviens nepavilkās. Katrā ziņā Līgo ballīte nedaudz atgādināja Rīgas mikrorajona kalbašņiku. Taču mans potenciālais mīlnieks mierā nelikās. Ar domu, visu vai neko, visādos veidos pavedinātājs centās mani pierunāt ar viņu kļūt tuvākām un ne tik atturīgam. Mani izglāba skaļš brēciens, ka ir pusnakts un jājiet pa pliko ūdenī. Tā ugunskura gaismā parādījās virkne pliku dupsīšu. Visi, kam pietika drosmes izģērbties, metas saltajā ūdenī, lai pēc trim sekundēm jau skrietu āra sildīties pie ugunskura. Tā ap lielo degošo malkas grēdu sapulcējās bariņš kailu vīriešu. Dažiem šī kopā būšana radīja nelielu erekciju, kas pamanīta izraisīja lielu jautrību. Tā kā šī apļveida kustība sāka vilkt uz perversijām, nolēmu pazust savā teltī ar mērķi, mēģināt tomēr pagulēt.

Tā kā pa dienu biju aktīvi rosījies, nogurums darīja savu un pēc kāda laiciņa jau biju iesnaudies. Saldo miegu man iztraucēja kaut kāda dīvaina telts vibrācija, ko papildināja degvīna un cigarešu smārds. Kāds bija ielīdis nepamanīts manā teltī un sāka meklēt tur manu bikšu priekšu. Šī noskaņa mani nemaz neuzbudināja un tāda pusbalsī izkliedzu: “Kas te notiek?” Aizsmakušais un nodzertais bass uz to atbildēja, ka pie zaķīša atnācis runčukiņš, lai atnestu papardes ziedu. Domāju, nu man ir pilnīgs vāks. Tas vecis ņems un mani tagad izvaros. Arī brēkšana nepalīdzēs, jo visi ir apdzērušies un ļoti aktīvi glāsta viens otram vēderiņus.

Saprotot, ka subjektu var tikai vēl vairāk uzbudināt pretošanās, kamēr man kāds jau mēģināja novilkt bikses, centos izdomāt, kā glābt savu pēcpusi. Cenšanās teikt, ka es ne īpaši vēlos  seksu un viņam vajadzētu to tā kā respektēt, bija kā čuksti dziļā alā. Pa rokai nebija neviena smaga priekšmeta, pat botes biju atstājis pie telts. Nebija neviena priekšmeta ar ko viņam iekrāmēt. Tikmēr jau kaislīgā smēķētāja nekoptās un rupjās rokas sāka gramstīt manu kājstarpi. Visu laiku atkārtoju, ka negribu nekādu seksu. Bet viņš nelikās mierā ar tekstu, ka man taču patikšot, jo viņam esot liels papardes ziediņš, lai ņemot un pataustot. Un tad beidzot viņš paprasīja, nu kāpēc esmu tik atturīgs.  Uz ko gluži, vai histērijā es atbildēju: man ir gonoreja. Iestājās klusums. Tas ilga dažas sekundes. Tad gluži kā pēc ugunsgrēka trauksmes sākās histēriska evakuācija. Domāju, ka viņš tūlīt ar savu masu saplēsīs manu telti un man nāksies gulēt zem klajas debess. Kaut gan tobrīd tas arī nebija svarīgi. Viņš izsprāga no telts atmuguriski. No viņa mutes vēlās lamu vārdi ar piebildēm par vieglas uzvedības sievieti.

Tad sapratu, ka orkāns ir garām. Lai gan man sirds dauzījās no uztraukuma, iekšēji gavilēju, jo tas briesmīgais smirdošais subjekts bija prom no manis. Centos atrast savu mugursomu, kur bija paglabāta blašķīte ar stipro alkoholu. Nemanot es biju izdzēris pusi. Man galvā iezagās nepārprotams virpulis. Es atgūlos un pēc mirkļa jau biju aizmidzis.

Nākamais rīts sākās ar saullēktu. Izlīdu no telts. Aizdevos līdz ūdenim, lai atžirgtu. Kad skatiens kļuva skaidrāks, sapratu, ka man derētu doties prom, pirms visa varza ir modusies. Pieļāvu iespēju, ka vecis atriebības nolūkos varētu mani nozākāt par slimnieku.

Pēc nepilnas stundas jau gāju pa meža ceļu, kur acis rādīja. Bija neciešami grūti, tomēr runāja izdzīvošanas instinkts. Ejot sev zvērēju, ka mūžam nepiedalīšos pasākumos ar kaudzi svešinieku. Biju pārliecināts, ka geji neprot pavadīt laiku, ja noslēgumā nav ieplānots sekss. Gadi gāja, uzskati nedaudz mainījās, tomēr līdzīga satura pasākumus vairs neesmu apmeklējis. Tagad pats esmu tajos gados, kad mani jau sauc par veci, taču ar būtiskām izmaiņām. Esmu diezgan realizējies un vispār nesmēķēju. Arī rokas man nav kā trauku švamme. Katriem gadiem ir sava sūtība, taču uz mūžu esmu iemācījies skaidri pateikt: Nē! un sadzirdēt, ja man saka: Nē!

Cenšanās pierādīt vienīgo patieso viedokli, no šī brīža skatījuma, jau labu laiku ir zaudējusi jēgu. Geju aktivitātes kādam vīrietim ar pāva stāju un tumšām brillēm nodrošinājusi politiskas veiksmes. Ne tie, kas bijuši PAR, ne tie, kas PRET, īsti nekādu taustāmu labumu nav guvuši. Hronoloģiskais skatījums filmā pierādīja, ka tās abas puses nemaz nav tik vienotas. Deķītis raustīts uz savu pusi, intereses ir dažādas, kamēr tie, par kuru tiesībām cīnās, sēž mājās un kasa kaķi.

Atceroties saulaino bērnību gar izraktajām siltumtrasēm, kas tika veiksmīgi izmantotas kariņiem, ar iedomātiem ieročiem (no koka zariem), notika kaujas PAR…? Nav nemazākās nojausmas par vai pret ko. Tā bija spēle. Un aizspēlējusies šķiet ir arī “Mozaīka”. Man nav bijusi personīga saskare ar nevienu no geju tiesību aizstāvjiem, bet lūkojoties TV ekrānā uz Freimanes kundzi, neradās tāda droša sajūta, ka šis ir tas cilvēks, aiz kuras muguras un stājas, kā gejs Latvijā jutīšos brīvāks.  Freimanes kundzes aktivitātes vairāk atgādina tādu pašrealizācijas kampaņu, kas nav izdevusies skaistajā Zviedrijā, vai otrs variants – skaistā Zviedrija bijusi pārāk laba platforma viņas ambīcijām. Lai gan man varētu mest ar zīmuli un aizrādīt, ka ir taču biedrības mērķi un redz, startējam ar petīcijām un veidojam skaistus portālus, kas vairāk atgādina skolas avīzi, tomēr tā īstā lieta, uzturēt kopienas garu nav izdevusies. Praida esamība pierādīja, ka tikai maza daļiņa, nu paši trakākie čaļi un beibes, ir gatavas pakļaut sevi tādam stresam, lai cīnītos. Tieši cīnītos, nevis būvējot, veidojot, mēģinot iekustināt tos cilvēkus – gejus, kuru dēļ tas tiek darīts. Vai kāds vispār ir tā normāli facetoface pajautājis vidējam Latvijas gejam: Jums, nafig, to visu vajag? Pieņemsim, ka izdosies ieviest korekcijas likumdošanā par mantas dalīšanu geju pāru attiecībās, par veselības aprūpi u.c. sociāliem jautājumiem. Pieņemsim, ka tas viss būs. Saeima pateiks: ai, nu nafig, būs Jums tās partnerattiecības. Kas tālāk?

Tikmēr vidējais Latvijas gejs, veiksmīgi turpina karjeru Finanšu ministrijā, lasa ziņas televīzijā vai operē asinsvadus Stradiņu slimnīcā. Vidējā tante no Pankūkciema, mūžam neuzzinās, ka šie jaukie cilvēki ir savādāki. Jā, ir stāsts par to pašu skapi, kurā dzīve turpinās. Un tomēr, paliek tāds jautājums: Kāpēc Freimanei to vajag? Nestāstiet, ka misija vest tumsoņu tautu pie prāta? Kas ir īstie mērķi? Un kāpēc tieši tādi? Nu kāpēc Freimanes kundzei tik ļoti gribās cīnīties par latviski murminošu ļaužu grupiņas labumu druskām? Kas viņai no tā? Protams, varētu jau man pārmest, ka beru sāli kūkā bez lielas jēgas, jo, ja man ir kas zināms, taču varētu padalīties ar šo skandalozo informāciju. Nē, godātie, tās ir manas sajūtas. Jautājumi, kurus gribas uzdot, jo šķiet, ka kaut kas nav tik tīri, kā gribētos. Ticu, ka jaunieši, kas darbojas Lindas paspārnē, to dara aiz pārliecības, bet tomēr, kas ir Linda?

Visas pērnās aktivitātes par geju tiesībām ir novedušas līdz ekstrēmistu izklaides pasākumu fanfarām. Ļedājevs jūtas kariņu uzvarējis. Bet, vai karš ir bijis? Un karots ir tieši par ko?

Kaut kur pa vidu parādās vēl divi teftelīši, kas ir izdomājuši citu koncepciju, un nupat skrien pie Pujāta svēto akceptu meklēt. Kopā ar izbijušo cietumnieku, kurš cīnoties pret kaut ko ir pakāsis visu savu naudu, Imants un Andrejs devās mīlestību rast pie kāda cita vīrieša. Vēl viens farsa fragments par personībām, aiz kuru mugurām atkal nav gatavi sekot tie geji, kas izslēdz TV un turpina kasīt kaķi, jo nesaprot, par ko ir cepšanās.

Geji savās aktivitātes ir sašķelti un zināmā mērā sašķelti savos uzskatos. Sanāk, ka praidu vajag tikai tiem, kam alkst publisku atzinību, pārējie kasa mājas kaķi un dodas iepirkties.

Kamēr ne Mozaīkai, ne tai pašai Dzirnavas ielas 100-8 organizācijai nav skaidri, publiski un geju sabiedrībai saprotami mērķi un plāni, visas aktivitātes ir tikai šauras grupiņas personīgās ambīcijas. Komentēt vienu, bet nekomentēt otru jautājumu, ir zināma augstprātība. Tas apstiprina nodomu necaurspīdīgumu un liek vērotājiem uzdot citus jautājumus, vai ignorēt pasākumu vispār.

Vidējam Latvijas gejam pajautājot, ko dara viena vai otra organizācija, spēj atbildēt tikai vienu: aizstāv geju tiesības. Uzdodot papildus jautājumus, lai precizētu aizstāvības apjomus, teksti beidzas, jo nav jau ko īsti pastāstīt. Tiek apstiprināts, ka būtu forši, ja tiktu atzīta partnerattiecību reģistrācija un iespēja izlemt ar nāvi saistītus jautājumus, taču ar to arī beidzas sapratne par tiesībām.

Saņemot uzaicinājumu no Mozaīkas ierasties un uzzināt visu par tās mērķiem, būtu ārprāta murdzīgi. Svarīgi pārstāt organizēt individuālos randiņus pie koka galda un runāt nevis ar tiem, kas ir kāda attieksmē pret gejiem, bet ar pašiem gejiem, kuri nesaprot, ko dara tie aizstāvji.

Pagaidām šī kariņa spēlētājiem gribas iedot sarkano kartiņu un noraidīt no laukuma. No skapja derētu iznākt ne tikai indivīdam, bet arī organizācijām. Atzīšanās, ka man patīk sava dzimuma pārstāvji vēl nenozīmē atklātību.

Ar vienu roku centos noķert gandrīz nokrītošo kafijas krūzi, otrā turot tālruņa klausuli, būtu treša roka, tad tā noteikti slaucītu uz pieres izsprāgušos sviedrus. Galvā iezagās doma, vai tikai tas nebija pakalpojums?

Rīts sākās kā parasti. Bija norunāta tikšanās ar Lattelecom montieriem pirms pusdienas laika. Kamēr tie centās noskaidrot, pa kuru caurumu tajās telpās var padot nepieciešamos kabeļus, tikmēr mierīgi kārtoju kaut kādus plauktus, novērtēju citas lietas, lai pārliecinātos, ka drīz šeit normāli būs iespējams strādāt. Tikmēr gados jaunie montieri bija tikuši līdz darba vietām, kur vajadzētu atrasties telefoniem. Izprašņājot, kur tieši vajag, kā stiprināt vadus, viens no darbiniekiem, jaunākais no abiem puišiem notupās uz grīdas. Tā viņš četrāpus, diezgan izaicinoša pozā, centās izpildīt manas vēlmes. Stāvot otrpus galda, redzēju kā īsais krekliņš izsprūk no apspīlētajām džinsām. Tā kā josta nebija uzlikta, cenšoties zemu pieliekties, jaunā montiera dupsis no melnajiem bokseršortiem pavērās manam redzes lokam. Tā viņš tur rāpoja, un bija sajūta, ka viņš naturāli izaicina mani. Domās sev situ pa pirkstiem, cenšoties kušināt hormonus. Tas turpinājās visu laiku, kamēr zem visiem galdiem vajadzīgie vadi bija piestiprināti. Nemitīgi saldā tenora balss man jautāja, vai šādi būs labi un vai tādi drīkst palikt. Protams, pēc tik izteiksmīgas vadu piestiprināšanas, manas spējas, norādīt uz kaut ko nepareizu, bija vienkārši iznīcinātas. Kad darbs bija paveikts, man tika nolikts uz galda akts, kur vajadzētu parakstīties par darbu izpildi un pieņemšanu, bet te jaunais montieris uzreiz norādīja, ka, ja man kaut ko vajagot, viņš varot atvest kādu vadu telefoniem, ja ir par īsu utml., jo dzīvojot tepat netālu. Bez prasīšanas akta stūrī ārkārtīgi smaidīgais Lattelecom tehniskais darbinieks ātri uzrakstīja savu telefona numuru ar tekstu: Zvaniet droši!

Viņi aizgāja. Apsēdos mīkstajā, pēc jaunas ādas smaržojošajā krēslā, turot rokās tikko parakstīto aktu. Telefona numurs, skaidriem un lieliem burtiem uzrakstītais vārds un uzvārds…un piebilde: zvaniet droši! Vai tā bija tieša norāde un aicinājums uz seksu? Sapratu, ka man ir jānomierinās, jāietur kaut kas līdzīgs vakariņām un jāsaprot, ko daru šajā vakarā.

Aizbraucu uz Āgenskalnu, kur nolēmu apmierināt savu izsalkumu restorānā Pastarellia . Kad gardie raviolli tika notiesāti, izvilku no somas aktu ar telefona numuru stūrī. Izdomāju iemeslu, ka nejauši esmu norāvis vienu telefona līnijas izejas rozeti. Zvanu! Telefona klausulē izdzirdu šodienas paklausīgo balsi, kura pēkšņi paziņo, ka esot jutusi, ka piezvanīšu. Atsmeju, ka tā jau noteikti montiera intuīcija. Viņš piedavājās būt birojā pēc 40 minūtēm. Piekrītu.

Ierodos birojā ar līdzi paņemtu konjaka pudeli un svaigi nopirktām glāzēm. Kā runāts, puisi ir klāt pēc 40 minūtēm, smaidīgs kā maija saulīte, apģērbies kā uz randiņu un smaržojošs pēc salda D&G. Iestājies durvīs, viņš ar nelielu smīniņu sejā prasa, kur tad esot noplīsis. Neatbildu, jo leju glāzē konjaku. Divas minūtes klusums. Viņš turpina smaidīt. Kad esmu ielējis arī otrā glāzē, pasaku, ka vaina ir zem tā galda, pie kura šobrīd stāvu. Piedāvāju atnākt un apskatīties. Viņš ātriem soļiem pienāca pie liela biroja galda un notupās uz ceļiem rāpus, precīzi kā pa dienu. Tikai nu jau parādījās cits skats. Manam acīm pavēras CalvinKlein bikšu gumija un kails dupsis, kuru piesedza tikai divas diagonālās lentas, kā jau tas ir šāda tipa biksītēm. Kad viņš bija zem galda, ķiķinoša balss man paziņoja, ka tagad esot viss kārtībā. Tajā mirklī mana pēda kopā ar nospodrināto Gabor papežu kurpi tika novietota uz viņa muguras. „Man gan nešķiet, ka viss ir kārtībā,”  teicu dusmīgā balsī. Tad ar rādītājpirkstu aizķeksējis viņa zemās jostas džinsas, vilku āra nerātno montieri no pagaldes.

Kad viņš bija piecelts kājās, ātri no aizmugures viņu apķēru un atpogāju bikšu priekšu, ļaujot džinsām nokrist jauneklim līdz ceļiem. Pārliecinājos, ka priekšējā teritorija ir kaujas gatavībā, pateicu viņam, lai fiksi atbrīvo mani no biksēm. Pārējais jau bija tehnikas jautājums. Pie piektā paņēmiena neviens no mums vairs nebija apģērbts. Noelsies un pilnīgi kails apsēdos mīkstajā biroja krēslā, paņēmu glāzi konjaka un ar uzspēlētu augstprātību centos uzzināt, vai šāds serviss ir visiem klientiem. Kailais seksīgais montieris gulēja uz galda un skaļi smejoties prasīja: „Un kā Tev šķiet?”. Vakars ar to nebeidzās. Izsaucu taksi, kopā aizdevāmies uz bāru vēl iedzert un arī drusku padejot…

…negaidītais jautājums sākotnēji tapa atbildēts ar pret jautājumu: „Kā Jūs to domājāt, citus pakalpojumus?” Nesagaidot atbildi, jau sāku stāstīt, ka esmu gandarīts ar paveikto darbu un visus vajadzīgos pakalpojumus no Lattelecom jau esmu pasūtījis. Veiksmīgi ticis vaļā no ziņkārīgās operatores, izņēmu no dokumentu mapes aktu ar telefonu numuru. Varbūt šovakar ierīkot vel kādu līniju?

Iepazīšanās notika diezgan triviāli. Kā jau lielākā daļa attiecību, arī šīs dzima tolaik vienīgajā zilo puišu portālā un, protams, čatā. Sarunas, bilžu apmaiņa, tikšanās. Diemžēl neatceros tā laika populārākās randiņu vietas, kā arī atmiņā nav palicis nekas jauks par šīm attiecībām. Pēc tā secinu, ka pārdzīvojumi vai sāpes, ko man sagādāja šis jaunais vīrietis ir bijušas dominējošās pār kaut kādām romantikas druskām, ja tādas bija vispār.

Tolaik pirmo reizi mūža saskāros ar jēdzieniem „monogāmija” un „ poligāmija”. Kādā jaukā dienā par pasaules politiku interesējošais jauneklis paziņoja, ka ir poligāms un tā ir viņa sūtība. Tas nāca kopā ar uzzinātu frāzi, ka viņa skrējienā esmu tikai mīļākais. Domās kūru sārtus un marinēju viņu šašlikos. Uzskatīju, ka tieši monogāmija ir attiecību modelis, kas spēj saturēt kopā divus pieaugušus (!) cilvēkus.

No šodienas skatījuma un pieredzes varu teikt, ka „monogāmija” ir geju sāpīgākais temats. Tolaik ne sirdī, ne prātā nebūtu spējīgs pateikt: līdz nāve mūs šķirs. Arī šodien, lai gan pateikt to spētu un pat nesamulstu, pārdomas izraisītu tāda solījuma ilgtspējība. Nezinu daudz geju pāru, kas dzīvotu laimīgi kopā un joprojām viens otram dzīve un gultā sniedz visu, ko vēlas otrs. Bieži garām skrējuši sludinājumi ar tekstiem par pāra attiecībām, kas meklē trešo dažādībai. Neticu, ka tās skaitās harmoniskas attiecības, kur otrs cilvēks ir dzīves piepildījums. Vai varbūt gejam otrs vīrietis vajadzīgs, lai vienmēr vienam nav jāmazgā trauki?

Interesanti, ka mūsu neparastās attiecības beidzās tieši tad, kad Latvijā tobrīd eksistējoša geju aizstāvju kopiena rīkoja semināru vai kādu citu sanākšanu par geju tiesībām un partnerattiecībām. Kamēr vārdos un preses konferencēs tika veidota cīņa par tiesībām būt, tikmēr neveiksmīgi izveidoto attiecību upuris viens mājās “koda” rokā.

Nedēļu pirms svarīgā notikuma saņēmu neparastu sms ar tekstu: “Nevaru izlemt, vai iet uz kino, vai braukt pie Tevis”. Pie manis neviens neieradās, tātad uzvarēja kino. Mana tā jau ārkārtīgi zemā pašapziņa piedzīvoja pamatīgu zemestrīci. Pēc tam nedēļu sekoja klusums, vēstuļu, sms sūtīšana vai vienkārša apjautāšanās aizņēma pārāk daudz laika, lai ar to nodarbotos, jo par visu svarīgāk pasaulē bija nepieciešamība TV bulvārraidījumos stāstīt, cik liels vai mazs gejs viņš ir patiesībā.

Es tikmēr vārījos sava sulā. Čata sarunās centos uzzināt, ko man domāt, kā man labāk rīkoties. Par centrālo sarunas tematu izvērsās fakts, ka puisis dzīvoja kopā ar kādu dāņu geju, kuram bija tikai (!) 63 gadi. Starpība nieka trīs reizes, tātad manam poligāmajam draugam derēja par opīti nevis dzīves partneri. Tāda bija mana pārliecība, kas nav mainījusies arī šobrīd. Ja puisis interesējas par vīriešiem, kas ir krietni vecāki par viņu pašu, ir skaidrs, ka faktiski tiek meklēts tēva aizvietotājs. Sekss jau ir tikai piedeva faktam, bet alkas pēc tēva mīlestības šādās attiecībās pat Freids apcerējis savos aprakstos. Savas pārdomas arī par to, ka pseido tēvs, ar kuru tobrīd it kā vairs nebija īpaši tuvu attiecību, viņam deva naudu un maksāja par mājokli, kurā topošais politeksperts mitinajās, biju izkopējis no čata un saglabājis kādā dokumentā uz datora deska.

Pēc veiksmīgas konferences un nakts pavadīšanas norises vietas viesnīcā, nākamais vakars tika atvēlēts man. Tobrīd par viņa kārtējo seksa nakti tikai šoreiz ar mani, uzzināju vēlāk, kad jau pieklājīgi un bez liekiem vārdiem bijām pasūtījuši viens otru.

No rīta man bija jāceļas, lai dotos uz darbu, taču nakts mīlniekam tika atļauts pagulēt ilgāk. Tā bija liktenīga kļūda vai arī loģisks šo attiecību noslēgums. Dators, uz kura bija saglabāti mani iepriekšējo vakaru dialogi, tika ieslēgts. Ziņkārības dzīts jaunais geju tiesību aktīvists bija pārlūkojis manus saglabātos dokumentus, kur izlasīja, ka es viņa “ tēvu” esmu nosaucis par “veci, kas dod naudu”.

Pēc visnotaļ indīgas īsziņas, satikos centrā uz kādas ielas stūra, lai saņemtu savas dzīvokļa atslēgas. Ierodoties mājās atkritumu spainī ieraudzīju viesnīcas rezervācijas kartiņu un tukšu kartona kārbiņu ar prezervatīvu zīmolu. Datorā ar spilgti sarkaniem burtiem bija iesvītroti teikumi, kas bija par cēloni tās dienas ardievām.

Es: Ja Tu man vaicātu, vai viņš Tev kaut ko nozīmē tagad? Atbildētu nedomājot: pilnīgi neko. Šobrīd nespēju sev izskaidrot viņa bezjēdzīgos un tukšos izgājienus.

Kāds: Tad viss ok, tev nekas nav japaskaidro.

Es: Domāju, vai man bija tiesības ar citiem diskutēt par to, ko viņš man bija stāstījis?

Kāds: Pieņem, ka viņš ir tāds kāds ir, un “game is over”.

Es: Spēle ir beigusies, tas nu ir skaidrs. Tikai gribu atbildēt uz jautājumu, vai ir vaina arī manī? Ciest visu laiku, klusējot, nevarēju.

Kāds: Nesāksim tagad slīgt sevis vainošanā. Viņam nebija tiesību lasīt tavus dokumentus. Un Tev tie nebija jāglabā failos bez parolēm. Vajadzēja uzlikt datoram lietotāju GUEST, kam var piekļūt ciemiņi.

Es: Saproti, nekādus glaimojošos teksts neveltīju. Tos viņš izlasīja un noteikti tagad, mani uzskata par pēdējo draņķi.

Kāds : Izlasīt šādus dokumentus ir tas pats, kas lasīt otra cilvēka dienasgrāmatu. Tas nav cienījami, ja starp personām pastāv draudzīgas attiecības.

Es: Vienkārši, nevienam vairs neļaušu tajā līst iekšā un basta.

Pēc ilgiem meklējumiem neta dzīlēs un spāņu valodas apgūšanas kursiem, neviļus atradu tādu ražotni, kāda man ir nepieciešama viena projekta realizācijā. Aptuveni sešus mēnešus sarakstījāmies, saņēmu vairākus prototipus pa pastu. Vienojāmies par termiņiem, realizācijas apjomiem un jaudām, līdz beidzot saņēmu uzaicinājumi tikties ar viņiem klātienē.

Uzaicinājums bija negaidīts, jo man bija pārliecība, ka visu procesu nokordinēšu elektroniski, nekur nebraucot. Regulāri izmantoju Skype saziņu, lai vienotos par daudzām detaļām, iepriekš arī norādot, ka darījumu veiksim ar banku starpniecību, lai abas puses varētu būt drošas par tā apmaksu un izpildi. Viss notika apbrīnojami gludi, kas mani zināmā mēra mulsināja. Sarkanus vaigus man arī krāsoja fakts, ka persona otrā datora pusē bija manāmi izskatīga, turklāt regulāri sajutu, ka ar mani flirtē. Tā kā spāņi ir tāda diezgan atvērta un mutīga tauta, uztvēru to kā pašsaprotamu lietu, nepievēršot seksīgā uzņēmēja izgājieniem īpašu uzmanību. Sākotnēji biju pārliecināts, ka ar mani uztur saziņu kāds pārdošanas vadītājs vai menedžeris, bet tad kādā sarunā izskatīgais, aptuveni trīsdesmit gadus vecais spānis, atzinās, ka ir pats šīs fabrikas īpašnieks. Tas mani atkal nolika uz lāpstiņām, tomēr izturēju pauzi līdz galam, padomājot, ka varbūt tas ir tikai normāli. No vienas puses arī biju sajūsmināts, jo nereti gadījies, ka menedžeri visu sačakarē un sabojā. Tā mierināju sevi. No otras puses, vai tiešām viss tiks izdarīts vajadzīgajā apjomā, ja jau īpašnieks pats noņemas ar mani visus šos mēnešus, kaut gan, manuprāt, pasūtījums nemaz nav tik milzīgs viņu pieredzei. Jāatzīst gan, ka līdz pirmajai skype video sarunai pārrunas ar mani patiesi veica kāda meitene. Līdzšinējā sarakste un komunikācija, manuprāt, bija veiksmīga, tikai gribējās to raitāku. Šīs video konferences laikā pie datora pienāca pats īpašnieks, toreiz gan es to nezināju. Kopš tā laika sarunas turpinājās tikai ar viņu, savukārt man tika paskaidrots, ka meitene devusies kaut kādā tirdzniecības misijā. Un atkal es tam nepievērsu uzmanību, jo arī tas man šķita pilnīgi normāli.

Bieži sarunas izvērtās ne tikai par darījumu, bet arī par citiem privātiem jautājumiem. Tā kā apguvu spāņu valodu, izskatīgais spānis man ļāva izpausties viņu valodā, pacietīgi laboja kļūdas un vispār attiecās ārkārtīgi draudzīgi un brīžos pat pārāk neformāli. Tas mani atkal mulsināja, bet tam visam nepievērsu uzmanību.

Kādā šādā spāņu valodas pēcpusdienā, viņš jautāja man, vai man ir dzīves draudzene? Gredzenu uz pirksta viņš neesot manījis, jautājot, lai apmierinātu savu ziņkāri. Godīgi atbildēju, ka dzīvoju viens kopā ar suņuku. Par mazo rējēju viņš jau bija infromēts, jo bieži skype sarunu laikā fonā kāds rēja, vai pat atļāvās ielekt klēpī. Un tad sekoja šoka jautājums: vai es esot gejs? Pilnīgā izbrīnā par dzirdēto, spāniski apstiprināju viņa jautājumu. Iezvanījās mobilais, kas mani izglāba no neveiklās situācijas. Ātri atvainojos, ka saruna jāpārtrauc, atgādinot, ka gaidu pa pastu jauno paraugu. Plati smaidot, spānis atvadījās un pazuda no datora ekrāna. Lieki piebilst, ka uz mobilā zvanu neatbildēju…

Nākamās dienas pavadīju pilnīgā stresā. Nezinot, vai pusgadu garā sarakste un ieguldītais darbs nu nav vējā. Spānis ta izskatīgs un aizdomas par viņa orientāciju mani mocīja nemitīgi, taču bija runa par biznesu nevis iepazīšanos nopietniem nolūkiem.

Trešajā dienā birojā ienāca dzeltenā kombinezonā tērpts DHL kurjers ar tekstu, ka firmai ir sūtījums. Saprotu, ka no Spānijas. Veikli parakstos, pasakos kurjeram, pasitu padusē atnesto paku un pazūdu savā kabinetā. Tā es nosēdēju kādas desmit minūtes, skatoties uz DHL brendoto kasti, kad manu klusuma pauzi pārtrauca palīdze ar jautājumu, vai atbildēšu uz telefona zvanu. Neatbildēju, taču ķēros klāt pie sūtījuma atvēršanas. Tur bija tas, ko gaidīju. Paraugs bija ideāls, tieši tāds, kā es gribēju. Taču pakā bija vēl kaut kas. Neliela spīdīgi sarkana kartona kārbiņa ar šokolādes trifelēm. Momentā 101 jautājums – kas notiek? Tā tas viss palika uz galda, jo mani pasauca un bija jādodas.

Kad vēlu vakarā apsēdos savā ērtajā melnajā ādas krēslā, lai aplūkotu pēcpusdienā sakritušos e-pastus, tur bija arī vēstule no spāņa. Sākums, kā jau parasti. Viņš cerot, ka paraugs man patīkot, jo viņš personīgi stāvejis blakus meistariem, lai viss būtu tā, kā es gribot. Tā kā viņam esot pārliecība, ka viss ir ideāli, viņš aicina ierasties pie sevis uz Seviļu, lai atzīmētu darījumu noslēgšanu.

Es vakarā pielēju acis.

Nākamā diena man sākās ne visai jauki. Darbā ierados tikai pēc pusdienas laika. Kad apsēdos pie galda, lai pārskatītu vēstules, pirmo atvērto, protams ieraudzīju to no spāņa. Apriju visas trifeles, izdzēru trīs krūzes kafijas. Atbildēju.

Seviļas lidostā ierados vēlā pēcpusdienā, pēc divām pārsēšanām un gariem lidojumiem. Man bija rezervēta viesnīca, uz kuru devos ar lidostā paņemtu taksometru. Pēc dušas un vieglām vakariņām, protams, atskanēja zvans no spāņa, kuram apstiprināju, ka viss ir kārtībā un esmu veiksmīgi ieradies. Norunājām, ka tiksimies rīt, kaut gan viņš diezgan uzstājīgi gribēja aicināt uz vakariņām. Atrunājos ar nogurumu, kas nebija nemaz tik ļoti melots. Vēlu vakarā pastaigājos pa šaurajām vecpilsētas ieliņām. Lai atslābinātos, vienā krodziņā paņēmu alu ar tapas, tā viegli pārdomājot nākamās dienas potenciālos scenārijus. Tikšanās birojā, fabrikas apskate, lietišķās pusdienas utt. Izdomāju visu, izņemot to, kas notika patiesībā.

Nākamais rīts sākas ar puslīdz sakarīgiem laika apstākļiem, kaut ielidošanas diena bija lietaina un visai drēgna. Numuriņā atskanēja zvans ar informāciju, ka man ieradusies pakaļ mašīna. Negaidīju. Tieši stundu pirms norunātā laika. Tālrunī viesnīcas darbiniece laipni paskaidroja, ka man nav jāsteidzas, ja neesot vēl gatavs doties, jo auto varot gaidīt. Pie sevis nosmīnēju un izgāju tieši pēc pusstundas. Ja jau var gaidīt, tad, lai arī pagaida. Izeju no viesnīcas. Pie ieejas stāv spīdīgs, šķiet, pilnīgi jauns melns Audi. No mašīnas kā bulta izšaujas šoferis. Sasveicinās. Pajautā, vai esmu īstais un atver auto durvis. Lieki piebilst, ka man sirds kāpa pa muti laukā, jo atkal nesapratu, kas notiek.

Brauciens ilga aptuveni divdesmit minūtes. Tiku pievests pie ēkas, kas drīzāk atgādināja restorānu, nevis biroju. Pārjautāju šoferim, vai esam ieradušies? Saņēmis apstiprinājumu, ka saimnieks jau mani gaidot, kāpu laukā un slāju iestādījumā iekšā. Biju uzvilcis savu jaunāko, speciāli man šūto uzvalku. Manuprāt, izskatījos labi, taču… Kad ieraudzīju spāni, ceļgals salocījās un ar drusku aizsmakušu balsi, no sevis izvilku: Hola! Viņš bija tērpies jaunākajā Armani kolekcijas uzvalkā. Kokogļu melnā divpogu vilnas žakete ar smalko gandrīz nepamanāmo svītriņu, viņam izskatījās perfekti. Krekla krāsu, kas atgādināja debesu toni mirkli pirms saullēkta, lieliski papildināja tumši, gaiši zilā un bordo krāsas svītru kaklasaite.

Vieta bija lepni iekārtota. Tas patiešām bija restorāns, vienīgi tur bijām tikai trīs. Mēs abi un bārmenis. Restorāns bija iekārtots šķiet bijuša noliktavā. Par to liecināja veco ķieģeļu sienas, šaurie logi un arkas. Bārs bija samēra liels, veidots no kārtīga koka un attiecīgi padarīts tāds, lai izskatītos maksimāli vecs. Vietas viesiem gan, manuprāt, nesapasēja ar kopējo auru, taču tā bija gana ērti. Lieli bordo krāsas ādas dīvāni un zems koka galdiņš ar stikla virsmu.

Kad grasījos no somas vilkt ārā portatīvo datoru, spānis satvēra manu roku, acīs skatīdamies teica: “To mums pagaidām nevajadzēs.” Bārmenis nolika uz galda pudeli Brandy de Jerez, ielēja glāzēs un piedāvāja no etvijas portcigārus. Tā mēs kādu brīdi sēdējām un man bija jāstāsta, vai esmu labi atlidojis un vai viesnīca mani apmierina. Un galu galā, kādi ir mani pirmie iespaidi par Seviļu. Kamēr brendijs sildīja manus vaigus un raisīja mēli, paspēju nopētīt bārmeni, kurš bija nepieklājīgi glīts šādam amatam. Tērpies bija diezgan tradicionāli: balts krekls, buktētas bikses, melns tauriņš. Viss bija ideāli, tikai viņš kaut kā neparasti trinās ap bāra leti.

Nojausma, ka nekādi darījumi spānim šodien nav prātā, mani nepameta. Viņš uzvedās diezgan koķeti. Nepārtraukti flirtēja. Tā kā džeks izskatīgs un brendijs patīkami apreibināja, man pret šo procesu nebija iebildumu. Ja jau izklaide, tad izklaide. Te pēkšņi spānis man apjautājās, vai man ir vēlme pēc kaut kā vairāk. Uzreiz nesapratu, taču, viņš teica, ka tūlīt parādīšot, ko tieši. Nedaudz izbrīnījos… Viņš ar rādītājpirkstu pasauca bārmeni, kas lēnām pienāca pie mana topošā darījuma partnera. Spānis lika viņam ieliet glāzēs brendiju un aizdedzināt cigārus. Tad norādīja, lai apsēžas blakus. Es tobrīd turēju rokās glāzi ar brendiju, grasījos tvert pēc viena malka, kad bārmenis klusējot atvēra spānim bikšu priekšu. Es gandrīz aizrijos, taču ne tik ļoti, lai nespētu no sevis spāņu valodā pateikt: cik interesanti! Spānis klusēja un smaidīja, kamēr bārmenis lokani darbojās gar Armani bikšu atveri. Tā kā manās asinīs rinķoja gana daudz brendija, sapratu, ka man nav izvēles, kā piedalīties, lēnām sākot darbības, kas nepārprotami liecināja par vēlmi saņemt tādu pašu pakalpojumu. Bārmenis tika atsūtīts pie manis. Ar maigām rokas kustībām viņš atbrīvoja to, kas man pamatīgi spieda… Viss turpinājās uz nelielā žurnālgaldiņa, uz kura bārmenis Marko vēlāk uzrāpās. Viņš tika noģērbts pilnībā, taču mēs lepni palikām katrs savā uzvalkā, taču tā, lai varētu pilnvērtīgi izmantot bārmeņa esamību.

Ar to diena nebija galā! Vēl todien mēs tikām aizvesti uz Malagas pludmali, neprātīga nakts kādā klubā un pamošanās kopā viesnīcas numurā. Vai man jāpiebilst, ka uz biroju devāmies tikai aiznākamajā dienā?